Kā sadzīvot ar diagnozi – neiropātija

Drukāt Drukāt | Jautā ārstam
July 26, 2012

Diabēta neiropātijas

 

Cukura diabēta slimnieku skaits pasaulē ar katru gadu palielinās un pašlaik sasniedz ap 300 miljonu. 16 Eiropas valstīs (31 klīnikā) veiktais pētījums parādīja, ka 28% no tiem sastopama diabētiskā neiropātija un simptomu izteiktība atkarīga no slimnieka vecuma, saslimšanas ilguma un cukura līmeņa asinīs. Sākuma stadijās perifēro nervu bojājumu vēl nerada stipras sāpes un netraucē cilvēka ikdienas dzīvi, tādēļ tām netiek pievērsta pietiekama uzmanība un šīs izmaiņas tiek diagnosticētas samērā vēlu.

Cukura diabēts ir vielu maiņas slimība, ko raksturo paaugstināts glikozes līmenis asinīs un kura saistās ar ilgstošu dažādu orgānu funkciju traucējumu un bojājumu – pārsvarā tiek bojātas acis, nieres, nervu sistēma, sirds un asinsvadi.

Nervu sistēmas bojājumi var būt dažādi – akūti un hroniski, simetriski un vienpusēji, ar sāpēm vai bez tām. Biežākais variants – abpusējs distāls (roku un kāju lejasdaļās) simetrisks nervu bojājums, kas skar gan jušanas, gan kustību šķiedras un bieži to pavada sāpes.

 

Kas notiek nervu šķiedrā?

Daudzu faktoru mijiedarbības rezultātā veidojas vielu maiņas traucējumi šūnās – sorbitola uzkrāšanās, olbaltumu pārmaiņas, oksidatīvais stress, kas būtiski ietekmē nervu šūnu struktūru un funkcijas. Tiek bojātas arī endotēlija šūnas, kuras atrodas sīkajos asinsvados, kas baro nervu šķiedras, tādējādi rodas nerva apasiņošanas un barošanas traucējumi. Patoģenēzes mehānismā sava negatīva loma ir arī proteīnkināzes C aktīvajai un slāpekļa oksīda (NO) bloķēšanai, kurš atbild par asinsvadu sieniņu tonusu.

Sāpes parādās tad, ja šis daudzo faktoru komplekss ir ietekmējis tievās nervu šķiedras, kas nodrošina sāpju jušanu. Sāpes raksturīgas ap 20% diabēta neiropātiju slimniekiem. Pie ārsta pacienti atnāk, ja šīs sāpes kļūst stiprākas, traucē naktī gulēt, kājas sāk kļūt vājākas – piemēram, cilvēks ievēro, ka nevar nostāvēt uz pirkstgaliem, uz papēžiem, sāk staigāt „šļūkājot” kājas, jo pēdas kļuvušas vājākas, ātrāk nogurst. Kustības kļūst neveiklākas, jo pievienojas līdzsvara traucējumi, nestabilitāte staigājot. Valkājot neērtus apavus, vai traumējot pēdu var veidoties čūlas pēdās, kas ir slikti dzīstošas un prasa īpašu aprūpi.

 

Kādus simptomus konstatē ārsts?
  • Pirmkārt, tie ir jušanas traucējumi – sākotnēji, ilgstoši tikai kājās – „zeķu tipa” pavājināta sāpju un temperatūras jušanas uztvere, vieglu pieskārienu vai sāpju kairinājumu slimnieks izjūt kā ļoti nepatīkamu. Agrīni parādās arī vibrācijas sajūtas traucējumi, retāk – kustību stāvokļa traucējumi, to dēļ konstatē nestabilu gaitu.
  • Kustību traucējumus rada locekļu muskuļu pazemināts tonuss, muskuļu spēka samazinājums. Zemāki cīpslu refleksi – sākumā novēro ahila refleksa zudumu, vēlāk arī ceļgala un roku refleksu pazemināšanos. Mainās kāju forma – tās kļūst tievākas, deformējas pēdas.
  • Hroniska nervu bojājuma rezultātā rodas arī citu nervu sistēmas daļu (muguras smadzeņu u.c.), nervu šūnu paaugstināta jūtība un sāpju impulsi no perifērijas vieglāk „tiek cauri” līdz galvas smadzeņu sāpju centriem. Tāpat arī pašās bojātajās nervu šķiedrās rodas jauni sāpju impulsi – rezultātā slimnieks sāk just tā saucamās neiropātiskās sāpes, kuras ir ļoti nepatīkamas un būtiski ietekmē viņa dzīves kvalitāti. Tādēļ slimniekiem ar sāpīgajām diabēta neiropātijām bieži sastopama arī depresija.

Atkarībā no simptomiem un esošā nervu šķiedru bojājuma izdala sensitīvās (jušanas), motorās (kustību), autonomās vai jauktās neiropātijas formas.

Diabēta neiropātija parasti attīstās lēni – vairāku nedēļu, mēnešu laikā, bieži tā var nemanāmi progresēt vairākus gadus.

  • Pirmos simptomus pacienti bieži vien saista ar citām saslimšanām – piemēram, mugurkaula deformējošo spondilozi, vēnu varikozi u.c.
  • Cilvēki jūt notirpumu, tā saucamās „skudriņas” pirkstu galos, pēdās – pārsvarā kājās.
  • Vēlāk šis nejūtīgums, notirpums kļūst izteiktāks un pievienojas traucējošas sajūtas, kuras slimnieki vēl neraksturo kā sāpes – kņudināšana, dedzināšana pēdās, kājas sāk biežāk salt.
  • Kāju āda kļūst sausāka, veidojas sabiezējumi pēdās, nagi kļūst trauslāki, deformēti.

 

Kas apstiprina diagnozi?

Dažādas polineiropātijas ar līdzīgiem simptomiem var izraisīt arī citi faktori: toksiskie – alkohols, svins, arsēns, organiskie šķīdinātāji u.c., radiācija, asinsrites traucējumi, saistaudu sistēmas slimības infekcijas (difterija, borelioze u.c.) multiplā skleroze, siringomielija, tāpat arī citas iekšējo orgānu – aknu, nieru u.c.) slimības. Tādēļ iespējami ātri jāuzstāda precīza diagnoze.

  • Obligāti jāveic standarta laboratoriskie izmeklējumi – asins analīze – nosakot glikozes līmeni, kreatinīnu, urīnvielu, tāpat, ja nepieciešams, arī citus papildu faktorus, urīna analīze.
  • Izdarot neirometriju un neirogrāfiju, iegūst informāciju par impulsu pārvades traucējumiem nervu šķiedrās.
  • Elektromiogrāfija parāda, vai roku, kāju muskuļos ir nervu bojājums, vai vērojama daļēja muskuļu denervācija, vai ir reģenerācijas (atjaunošanās) pazīmes.
  • Diagnozes precizēšanai iespējams, vajag veikt arī attēlu diagnostiku – rentgenogrammas attiecīgajām mugurkaula daļām vai locītavām, magnētisko rezonansi, lai atšķirtu no muguras smadzeņu saknīšu iekaisuma procesiem.
  • Cukura diabēta slimniekiem var novērot arī atsevišķu nervu bojājumu – mononeiropātiju. Piemēram, var tikt skarta jostas rajona muguras smadzeņu nervu saknīte, kas klīniski atgādina starpskriemeļu diska trūces simptomus -sāpes kājā, notirpums un nejūtība, muskuļu vājums. Tādēļ cukura diabēta slimniekiem pirms lemt par operatīvu terapiju, jāveic padziļināta izmeklēšana ar MR, lai pārliecinātos, vai tiešām īstais cēlonis ir diska radītā nerva saknītes kompresija.

 

Kā ārstēt neiropātiju?

Bieži vien slimnieki, jūtot sāpes kājās, negriežas pie ārsta, bet lieto dažādus pretsāpju līdzekļus, kuri diemžēl šajos gadījumos ir maz efektīvi.

Veiksmīgs diabēta neiropātijas ārstēšanas priekšnoteikums ir pamatslimības ārstēšana, t.i. pēc iespējas efektīvi, normalizēt cukura līmeni asinīs. Tālāk jādomā par bojāto nervu funkciju uzlabošanu un impulsu plūsmas atjaunošanu. Jāuzlabo arī mikrocirkulācija. Sāpju terapijā, kas ir galvenais pasākums, lai atvieglotu pacientu ciešanas, īpaši neiropātisko un nakts sāpju gadījumos, jālieto specifisku grupu preparāti (antikonvulsanti , antidepresanti u.c.), tos kombinējot ar L-liponskābes preparātiem un B grupas vitamīniem. B grupas vitamīni no seniem laikiem tiek lietoti neiroloģijā un kardioloģijā kā t.s. „nervu vitamīni”.

  • B1 vitamīnu lieto pie noguruma, galvassāpēm, bezmiega, muskuļu vājuma, sirdsdarbības traucējumiem, nervu impulsu vadīšanas traucējumiem.
  • B6 vitamīni palīdz smadzenēs veidoties neirotransmiteriem – serotonīns svarīgs miega traucējumu, depresijas ārstēšanā, sāpju jušanas normalizēšanā.
  • B12 vitamīni pietrūkst apm. 20% gados vecāku cilvēku sakarā ar sliktāku uzsūkšanos no kuņģa-zarnu trakta. Vitamīni nodrošina nervu šķiedru mielīna apvalku normālu funkciju, tādēļ to lieto pie tirpšanām, sāpēm – tai skaitā arī pie tādām, kas radušās citu iemeslu dēļ, tai skaitā mugurkaula patoloģiju rezultātā.

Daudzo B grupas preparātu klāstā vajadzētu izvēlēties tādus, kur B vitamīni ir pietiekami lielās devās un optimālā kombinācijā.

Atkarībā no neiropātijas veida un stadijas vēlama fizikālā un balneoterapija un citi rehabilitējošās terapijas pasākumi, ārstnieciskā fizkultūra. Jārūpējas par ērtiem apaviem, jāpārbauda pēdas un jāveic to kopšana, lai neveidotos čūlas, plaisas, kas varētu būt par iemeslu čūlām.

 

Dr. Inese Blumberga

Medicīnas doktore, Veselības Centrs – 4 neiroloģe, osteorefleksoterapeite.